-
*
Ceļa ritms.
Ejot mēs iestatām noteiktu gaitu, atbilstoši mūsu enerģijas rezervēm un tās pieplūdumam vai vājumam, bet mūsu solis un gaita saskaņojas ar ritmu, kas pakārtots paugurainas, smilgu noklātas vai smilšainas zemes virsmas struktūrai. Vai pat nemanot, elpa sinhronizējas ar vieglo, mierīgo vēja viļņu virknējumu. Un pierimst līdzi pavadoņa ritmiskajiem soļiem.
Ciemiņš.
Mūsu ķermeņu kustībām ir ritmiska un melodiska struktūra. Mēs mainām ķermeņa stāvokli pat nemanot – atslābināmies, sasprindzināmies, virzāmies uz priekšu un atkāpjamies, izvairāmies no lietām, manipulējam ar tām. Mēs nonākam ārējā vidē un rīkojamies, pēc tam atgriežamies savas mājas bāzes punktā, lai atjaunotos. Mūsu sirdsdarbība sinhronizējas ar aizraujošu vai draudīgu notikumu pieplūdumu, bet naktī – ar pulksteņa tikšķīti.
Impresijas.
Gultas pārvalks atsitas pret palagu. No šīs darbības veidojas švīkoņas skaņa. Kāds nopūšas un mazliet ieklepojas, kāds mazliet dungo, bet citur šņukst. Bērns vai pieaugušais. Skaņa sakoncentrē savu telpu ap sevi. Šūpuļdziesma nosaka atrašanās vietu mazuļa miegam.
Viņi ir šeit klātesoši. Viegla siseņu sīkšana, soļu ritms un zaru krakšķi; rokas vēzējot, tie ir ainavas plūsmā. Tālāk ir zeme, gaisma, gaiss un debesis. Elementi, kas nav noslēgti un kas ir bezgalīgi, kas stiepjas tālumos un dziļumā.
*Iedvesmojoties no Alphonso Lingis esejām “The first person singular”
