Built with Berta.me

  2. #
    SEDIMENTS (part II take II)

    Ciemiņš.
    Mūsu ķermeņu kustībām ir ritmiska un melodiska struktūra. Mēs nonākam ārējā vidē un rīkojamies, pēc tam atgriežamies savas mājas bāzes punktā, lai atjaunotos. Mūsu sirdsdarbība sinhronizējas ar aizraujošu vai draudīgu notikumu pieplūdumu, bet naktī – ar pulksteņa tikšķīti.

    Ceļa ritms.
    Ejot mēs iestatām noteiktu gaitu, atbilstoši mūsu enerģijas rezervēm, bet mūsu solis un gaita saskaņojas ar ritmu, kas pakārtots paugurainas, smilgu noklātas vai smilšainas zemes virsmas struktūrai. Vai pat nemanot, elpa sinhronizējas ar vieglo, mierīgo vēja viļņu virknējumu. Un pierimst līdzi pavadoņa ritmiskajiem soļiem.

    Impresijas.
    Gultas pārvalks atsitas pret palagu. No šīs darbības veidojas švīkoņas skaņa. Skaņa sakoncentrē savu telpu ap sevi. Šūpuļdziesma nosaka atrašanās vietu mazuļa miegam.
    Viņi ir šeit klātesoši. Viegla siseņu sīkšana, soļu ritms un zaru krakšķi; rokas vēzējot, tie ir ainavas plūsmā. Tālāk ir zeme, gaisma, gaiss un debesis. Elementi, kas nav noslēgti un kas ir bezgalīgi, kas stiepjas tālumos un dziļumā.

    *Iedvesmojoties no Alphonso Lingis esejām “The first person singular”